← visi datumi

← visi ceļojumi

← uz sākumu


22. februāris, Gandena klosteris

Pamožos no istabas biedra modinātājpulksteņa pirms sešiem. Viss tumšs, viņa paša nav. Izdomājos visu kaut ko. Tad ģērbjos un pakoju somu, kad šis pēkšņi ienāk pa durvīm. Esot bijis vannas istabā. Laikam pamodies jau pirms modinātāja. Ķīnietis brauc prom, tāpēc viņam jānodod istaba, jādabon atpakaļ ieķīlātā nauda. Un vēl mums abiem jātiek ārā pa milzīgajiem vārtiem. Par katru darbību ir atbildīga cita persona, tā ka nākas uzmodināt gandrīz visus apkalpotājus un vārtu sargus. Arī es aizbraucu ar šo kopā uz Austrumu Autobusu staciju, lai apskatītos, vai tur neiet busi uz Dzigung un Reting klosteriem. Bet nekā.

Ir agrs, tumšs un auksts, kaut arī esmu samērā biezi saģērbusies, ar cimdiem un cepuri. Droši vien ap -10 grādiem. Eju uz Džokhang templi, kura priekšējā laukumā pietur daudzi svēceļnieku busi. Bet arī tur uz Retingu neviens neiet. Nu neko, braukšu uz Gandenu. Pagāšreiz bija ļoti iespaidīgi. Kopā ar veselu baru tibetiešu iespraucos kādā braucamlīdzeklī. Šie šturmē kā negudri, lai gan beigās vietas paliek pāri. Sēžot ir ārprātīgi auksts. Autobuss jau pilns, bet stāv ilgu laiku. Ceru, ka, līdzko iedarbinās motoru, klūs siltāk. Bet gluži pretēji, braucot sāk pa visām spraugām vilkt caurvējš. Ir vēl absolūta tumsa, kad īsi pirms septiņiem dodamies ceļā. Man blakus sēž ar šalli nomaskējusies sieviete ar palielu puiku klēpī, kas ieritināts milzīgi garā mētelī ar vilnas azoti. Prasu viņai šo un to, bet izspiežu tikai divus faktus: ka pa ceļam mūs aptur ceļu policija un ka viņai esot trīs bērni.

Jau izkāpjot no autobusa man kā vienīgajai ārzemniecei piesienas viens mūks, lai pērkot biļeti. Saku tibetiski, ka esmu studente un man nav daudz naudas (tā patiešām arī ir). Šis izskatās aizkustināts un palaiž mani tāpat, vēl parādot, uz kurieni jāiet. Kāpju klosterim pretējā kalna nogāzē, visaugstākajā galotnē vīd laimes karodziņu masti un balts čortens. Tibetiete ar puiku sauc mani atpakaļ un rāda, ka klosteris esot otrā pusē. Saullēktu sagaidu kalna vidū uz klintsakmeņa. Paveras neaprakstāmi skaists skats uz pusapēnoto klosteri otrā kalnā, milzīgajām ielejām un varenajām kalnu grēdām fonā. Diemžēl sniegotas galotnes redzamas tikai pavisam pavisam tālu.

Sasniedzot karodziņu virknes kalna galā, uzduros trokšņainam bērnu baram. Šie skaļi sakliedzas, smejas un dedzina budām veltītus kadiķu zariņus un graudiņus. Uz katras smailes ir šādi uguns altārīši. Kalna korē var redzēt ielejas, ciematiņus un tālīnos kalnus uz visām 4 debess pusēm. Viena kalna vidū stāv nekustīgs jaks un es jau iedomājos, vai tik nav izbāzenis, bet nē. Jaki vispār redzami visneiedomājamākās vietās bez jelkādas uzraudzības. Kā gani viņus pēcāk atrod un atsauc mājās?

Kopā ar bērniem eju pa kalnu kores klintīm. Šie jokodamies uzdod man visādus muļķīgus jautājumus, uz kuriem es arī tikpat muļķīgi atbildu. Īstena sarunāšanās ar daudziem iezemiešiem nesanāk. Ir divi varianti: vai nu šie atkārto manis teikto un priecājas par manu izrunu vai arī izliekas nesaprotam un klusēdami smaida (kaut gan daudzos gadījumos esmu droša, ka šie saprot 100% manu teikto). Kopā ar bērniem nofočījamies, tad es dodos svētajā aplī ap Gandena klostera kalnu. Tāpat kā pagāšreiz tā ir kolosāla pastaiga. Aiz kalna gan vēl ir ēna un paauksts. Tur vēl arī neviena nav, tikai dūmo kadiķu kaudzītes un plīvo krāsainie karodziņi. Kādā vietā apsēžos saulītē un baudu burvīgo ielejas panorāmu. Garām klasiskā rindiņā klasiskos tērpos ģērbti tipina svētceļnieki. Meitenes ierauga mani un sauc, lai es nāku pie viņām. Es saucu, lai šīs nāk pie manis. Un tā vairākas reizes. Kad viņi aiziet tālāk, es uzkāpju kalna galotnē pie baltā čortena. Pa šo laiku ir sabraukuši arī citi busi un džipi un klosteris vai mudž no apmeklētājiem. Izstaigāju sagrautās klostera daļas drupas un apēdu savas sviestmaizes. Tad kopā ar citiem izeju pielūgsmes gājienu pa vairākām hallēm. No kāpaļāšanas augšup lejup 4000m vjl. ausgstumā jau 12-os esmu tā pārgurusi, ka tik tikko vairs turos kājās. Mans buss iet atpakaļ vienos.

Ieeju ēstuvē un pasūtu tēju. Par 50 santīmiem man atnes veselu termosu ar saldo piena tēju. Apsēžos saulē pie kāda galdiņa starp māmiņām un bērniem, dzeru tēju un noskatos vietējo rosībā. Un viņi noskatās manī (citu ārzemnieku jau te nav). Tad pie mana galdiņa piesēžas viens mūks ar saviem draugiem un radiem. Pajautāju viņam, no kura klostera šis atbraucis. Nartangs, aha. Tad pusaudzis, kas man nosēdies blakus, pastāsta, ka viņi visa ģimene ar oficiālām atļaujām bijuši Indijā pie Dalai Lamas. Ohohõ! Tātad ir arī šādi gadījumi.

Saulē kļūst ārprātīgi karsts, es atsveicinos no mūka un viņa draugiem un eju uz autobusu. Tur jau gandrīz visi pasažieri sasēdušies un gaida, kaut gan līdz izbraukšanai vēl vairāk kā pusstunda. Iedodu blakus sēdošajai sievietei ar puiku vienu kartiņu no Vacijas (ar kalniem, baznīcu un ziemsvētku eglīti). Kartiņa ceļo pa visu autobusu un tiek rūpīgi apskatīta no visām pusēm. Pa līkloču ceļu braucam no kalna lejā. Vienā ielokā skats uz klosteri, otrā uz ieleju, vienā uz klosteri, otrā uz ieleju utt. utt. Šoferis uzliek kaseti ar tibetiešu mūziku, visi dungo līdzi. Laiks silts un saulains, ļoti omulīga noskaņa. Pa ceļam pieturam arī pie Dečensangā klostera. Kopā ar visiem braucējiem apstaigāju visas zāles no viena tēla pie otra, pamētāju campas šķipsniņas no lūgšanu vīraku bļodiņām (laimīgam jaungadam), pielieku pieri svarīgākajiem budām un noziedoju pāris naudas zīmes, saspraužot tās lauvām zobos, stiklu maliņās, figūru rokās utt. Žēl, ka nav eļļas, ko uzliet svecītēm, tā arī būtu jautra nodarbošanās.

Trijos esam atpakaļ Lhasā. Izkāpju pie Austrumu stacijas, kur biju jau no rīta, lai vēlreiz pārliecinātos, ka man vajadzīgā maršruta busi tur nepietur. Tad izrādās, ka lielā centrālā stacijas halle ir otrā šķērsielā. Viss skaidrs, autobusi uz abiem klosteriem ejot katru dienu 7:30 no rīta un nākamajā dienā nākot atpakaļ. Tā nu man tālākie plāni gatavi. Viesnīcā noskaloju putekļus, nolieku saulītē žāvēties čības, zābakus, bixes un dvieļus. Tad aizstaigāju līdz grāmatveikalam, iegādājos ķīn.-tib. vārdnīcu (angļu-tib. šiem nav). Uz ielas nopērku siltu omleti, bet izrādās, ka tur tāpat kā gandrīz visos tibetiešu ēdienos ir gaļa. Traģiski jau nav, arī pusi aizmetot prom var tīri garšīgi paēst.

Kad sešos ierodos pie Taši, pie viņa sēž vesels bars ar viesiem pie bagātīgi klāta galda. Tie ir viņa divi brāļi ar ģimenēm. Vecākā brāļa lielākā meitiņa izprasa man visus jautājumus, ko skolā angliski samācījusies (kā mani sauc, cik gadu, kāda mīļākā krāsa, kāds mīļākais ēdiens utt.) Es par to pašu izprasu arī viņu angliski. Arī mazā māšele lepni atkārto vairākas reizes: "Vats jor nei...". Visi jau ir paēduši, tāpēc šķīvjus ar pusatdzisušajām uzkodām sakrauj man priekšā, tā ka uz galda pat vietas pietrūkst, arī tēju, kolu utt. Pēc tam aprunājamies ar Taši par šodienu, par vakardienu un turpmākajiem plāniem. Parīt viņam sākas Lielās Lūgšanas (monlams), tā ka uz vairākām dienām viņš prom braukt nevar. Sarunājam, ka parīt vakarā es atnākšu šeit.

Mājup ejot par 1 latu nopērku modinātāju, citādi man rīt uz autobusu nepiecelties. Viesnīcā vēl drusku parakņājos pa savu mugursomu, padzeru jasmīnu tēju. Tad klausoties pa TV Pekīnas operas spiedzošās balsis, rakstu savas piezīmes. Nu man ir privātais vienpersonas nummuriņs, visi citi ir prom.

← nākošā diena