skvon's home page

Pirmdiena, 24.oktobris – Brisele, Luksemburga, Trīra

Nākamajā dienā apskatām galvenās tiesas ēku, kas arī celta karaliskā stilā, turpat netālu atrodas arī bijusī karaļa rezidence un parks ar skulptūrām un strūklaku. 30km no Briseles paceļas kāds mākslīgs kalns, ko sievietes un bērni pasi savam rokam sanesuši, lai godinātu Vaterlo kaujā kritušos valsts aizstāvjus. Agrāk, kad Napoleons devās iekarot Vāciju (toreiz Prūsiju), Nīderlandi, Beļģiju un citas tuvējās zemes, visur viņam gāja samērā labi, bet beļģi, kaut arī skaitliskā mazākumā, esot šo sakāvuši, līdz ar to pielikdami punktu viņa valdībai un iekarojumiem. Uzkalnā var uzkāpt pa 230 pakāpieniem, pašā galā izgāztām krūtīm dižojas lauvas statuja. Visapkārt tikai lauki, lauki, lauki un tālumā mazi ciematiņi. Ir pirmdiena, tūristu ļoti maz, un vēl mazāk tādu, kas labprātīgi pūlētos kāpt tik augstā kalnā ar kājām. Tāpēc mēs intīmi un netraucēti varam izbaudīt šo krāšņo dabas nostūri.

Tālāk ceļš ved uz Luksemburgas hercogisti, kas arī ir neatkarīga valsts miniatūrā, 30 qkm teritorija ar tāda paša nosaukuma galvaspilsētu un pāris piepilsētas ciematiņiem. Kā jau tagad visur Eiropā, robeža arī te praktiski vairs nepastāv. Pārbauda tikai kravas mašīnas, sakarā ar nodokļiem (Luksemburga ir īpaša „tax-free” zona, kur visas preces ir vismaz uz pusi lētākas kā piemēram Beļģijā). Pirms gada es šo vietu jau apskatīju, bet tikai ... pa nakti. Toreiz kalnu nocietinājumi un upes aizas šķita ļoti iespaidīgi. Ar interesi domāju, kāda gan šī vieta būs dienas gaismā.

Vispirms secinām, ka mašīnu uz ielas praktiski nav iespējams novietot, tikai pazemes vai īpašas stāvvietās. Visas mājeles un ieliņas ir saspiedušās cieši cieši viena pie otras, jo senā pilsēta tikusi celta uzkalnā, ko no visām pusēm ieskauj milzīga aiza ar mazītiņu upīti pašā dibenā. Šī ir visīpatnējākā dabas reljefa pilsēta, ko man vispār nācies redzēt. Izradās, ka arī dienā skats ir visai iespaidīgs, proti: milzīgi tilti pāri aizām, klintis, pusnogruvuši nocietinājumi un torņi. To visu papildina modernas mājiņas, spīdoši veikaliņi un mašīnu drūzmas. Apskatāmies pilsētas uzkalnu no visām pusēm, izstaigājam vecpilsētu, kur ir arī kāda katedrāle saukta “Žēlīgās Mātes” baznīca. Agrākos laikos šurp braukuši daudzi svētceļotāji, lai pielūgtu Mātes Marijas tēlu. Pa ceļam fotografējoties pamanos iekrist mežrozīšu cerā. Ārprāc! Vēl divas stundas pēc tam visa pēcpuse šķiet, ka nosēta ar mazajām adatiņām. Ķīnieši ir neizpratnē, vai izteikt līdzjūtību vai uztvert šo negadījumu kā joku un pasmieties.

Ir jau pirmdienas pievakare, ķīniešu grupa dodas tālāk uz Parīzi, bet man rīt no rīta jābrauc atpakaļ uz Ķelni. Pirmkārt es Parīzē esmu jau bijusi, un otrkārt ir nesolīdi tik ilgi būt projām no darba (oficiālā viena mēneša atvaļinājuma vietā šogad esmu bijusi prom jau bezmaz vai trīs mēnešus: slēpošana ziemā, Ķīna-Tibeta pavasarī, Latvija un Minhene vasarā). Turklāt ceturtdien vakarā ar draudzeni plānojam braukt uz Romu un Neapoli. Tas nozīmē, ka piektdien atkal Ķelnē neesmu. Tā nu mans ķīniešu draugs aizvada mani uz Trīru un pats ar koferiem dodas tālāk uz Parīzi.

Aiz Luksemburgas-Vācijas robežas pirmā pilsēta ir Trīra – Kārļa Marksa dzimtene un sena romiešu iekarojumu vieta. No Trīras līdz Ķelnei ir nepilnu trīs stundu brauciens ar vilcienu. No sakuma man, godīgi sakot, nekāda lielā interese par šo vietu nava. Arī stāsts par komunisma šūpuli nekādas siltas vēsmas sirdī nevieš. Turklāt laiks ir ļoti vēss, nakts tumst, pilsētā nav gandrīz neviena cilvēka, centrā manāmi trūkst apgaismojuma, šaušaliga sajūta. Meklējam kādu pansiju nakšņošanai un itāļu restorānu vakariņām, šai pamestajā nostūrī tas nav viegls uzdevums. Staigājot pa pilsētu piepeši atklājas, ka viss centrs ir vieni vienīgi izrakumi un drupas no senās romiešu impērijas laikiem. Skopajā lampu apgaismojumā šīs vietas šķiet īpaši iespaidīgas. Pirmkārt “Porte Nigra” jeb senie pilsētas vārti slejas kā milzīgs mūris pašā vecpilsētas priekšā. Aiz tā seko romantiska bazilika, itāļu baroka stila hercogpils, mikelandželisku statuju parks un romiešu slaveno termu drupas (terma – pirts un baseinu ēku komplekss). Ir jau krietni pāri pusnaktij, termu drupas nožogotas, ieeja no 10:00 līdz 17:00 par 6 Eiro uz personu. Tagad viss ir noslēpumains un kluss. Pārkāpt pāri simboliskajam žogam izrādās vieglāk par vieglu, staigājam mēness gaismā pa izrakumu ejām un klausāmies, vai nenāk sargi. Visapkārt parks un koki, šķiet, ka drupās spokojas…. Noslēgumā meklējam rātsnamu, tā izrādās ir parasta, modernā stilā celta ēka. Bet ... aiz rātsnama atrodas sena baznīca un "Augustinum" tornis, kas slejas tumšajās debesīs kā milzīgs četrkantains rēgs un to var redzēt jau no liela gabala. Ļoti īpatnēja sajūta, atskatos uz šo torni vēl un vēl, būs jābrauc uz šejieni vēlreiz, pa dienu, lai noskaidrotu, kur tad es īsti esmu bijusi.

Hoteli atrodam tieši pretim Kārļa Marksa namam un turpat izrādās ir arī kāds itāļu restorāns. No rīta ceļos sešos, vilciens atiet 7:15, tas ved gar gleznainajiem Reinas krastiem, kur būtu jābūt arī Lorelai klintij. Diemžēl īsti nezinu, kurā vietā man to meklēt. Saullēkts, burvīgi upes un mazo ciematiņu skati. Šis ir mans mīļākais ceļš Vācijā. Desmitos esmu jau Ķelnes galvenajā stacijā, tātad tieši laikā, lai tūdaļ ar ceļasomu plecos ierastos darbā.