← visi datumi

← visi ceļojumi

← uz sākumu


20. februāris, Lhasa

Pirmo nakts pusi atkal neguļu. Landžou ķīnietis krāc, kaut kur skrabinās peles (vakar šīs man apēda sieru). Auksts nav, bet pa īstam aizmiegu tikai pēc četriem. Astoņos viens kaimiņš aiziet, pēc tam noguļu vēl līdz deviņiem un gandrīz nokavēju tikšanos ar Taši. Bet, izrādās, ka mūkiem šeit laiks tik un tā stāv uz vietas.

Sēžam un runājamies. Taši "kalpotājs" ( kas īstenībā ir viņa māsas vīrs bez darba) uzvāra pelmeņus. Tie visi ir ar gaļu, bet neērti atteikties. Pēc pailga laika šie ierosina braukt skatīties zirgu skriešanos "ta-džong". Kolosāli, vismaz kaut kas neredzēts. Iekāpjam taksī un par 10 juaņiem aizbraucam uz milzīgu hipodromu kalnu fonā, tepat pilsētā. Tur sapulcējušies visspilgtākie iezemiešu pārstāvji. Tribīnēs un uz ietvēm gar skrejceļu cilvēki stāv vairākās rindās, tāpēc es vairāk pētu vietējo tērpus un galvas rotas nekā skatos sacīkstes. Man gadās nosēsties uz tribīnes malas starp diviem dūšīgiem garmatainiem vīriem ar 4-gadīgu meitiņu. Šo to uzprasu tibetiski, tad visi apkārtējie sāk skatīties uz mani. Lielais vīrs ar sarkano lentu matos, kovboja cepuri un garo ādas mēteli visu laiku mudina mazo meitiņu, lai šī ar mani runā, bet pats kautrējas un nerunā. Beigu beigās abi pat ir ar mieru kopā nofočīties, ko parasti gan vietējie dara nelabprāt.

Paskatamies te vienā, te otrā vietā, bet neko prātīgu nevar redzēt. Vienīgais, ko secinu ir, ka šīs nav tikai skriešanās sacensības, bet gan vairāk akrobātikas un izveicības parāde. Dalībnieki tērpti spilgtos, rakstainos tērpos, piedalās arī sievietes. Vīri šauj mērķī ar lokiem un bisēm, meitenes rāda akrobātiskus trikus uz zirgiem. Katrā ziņā šķiet, ka jātnieki kā saauguši ar zirgiem, it kā viņiem pašiem būtu četras kājas. Taši draugs Norbu iztaujā mani par Latviju: vai tur esot zirgi, vai esot jaki, campa, rīsi utt. Viņu es nez kāpēc saprotu labāk nekā Taši. Pēc tam braucam uz Potalu.

Pils laukumā apsēžamies uz soliņa un baudām svētku dienu mieru un saulīti. Taši prasa par situāciju Latvijā pēc neatkarības, par Bušu, par Putinu, par Ananu utt. Par Tibetu viņš saka: "Kamēr ir Dalai Lama, ir OK. Bet kad viņa vairs nebūs, tad ir beigas." Es viņam cenšos skaidrot, ka Tibetā ir vairāk mūku un ticīgo nekā kaut kur citur pasaulē, ka te ir visskaistākie kalni un tempļi un ka Indijā vai Šveicē nav tik mierīga dzīve kā šeit. Mudinu, lai viņš uztur šejienes reliģisko garu un neplāno braukt prom. Tad mēs (Taši, es un viņa kalpotājs, kurš mūs ne uz brīdi neatstāj) kopā ar svētceļnieku bariem uzkāpjam ķēniņa Sungcena Gampo meditācijas alas templī, ieejam arī tur blakus esošajā mazītiņajā sieviešu klosterī. Ceļa malā kāda maza noskrandusi meitiņa spēlē tib. kokli, visi viņai ziedo naudu. Arī citiem ubagiem ir "labi ienākumi", jo paši vietējie ziedojumus nabagiem uzskata par svētu aktu. Ejot apkārt Potalai, satiekam Taši māti un māsu. Brīdi pasēžam lapenītē pils aizmugurējā parkā. Šeit agrāk esot pastaigājies pats Dalai Lama. Apbrīnojot Taši māmiņas grezno tērpu ar naža maksti pie jostas, ieskrienu elektrības stabā. Hi-hī !

Ap trijiem esam atpakaļ Ramočē. Sēžam un tērzējam. Pareizāk sakot, runājas šie un es klausos un neko nesaprotu. Pēkšņi Taši pavadonis ierosina vakarā iet skatīties tibetiešu trad. dejas "nangma". Tas tik ir pavērsiens ! Bet kā tad mūki, es painteresējos. Nu viņiem vienkārši esot jāsaģērbjas citās drēbēs.

Pēcpusdienā nopērku kedas par 3 Ls, ieeju viesnīcā dušā un pat matus izmazgāju. Tas viss, protams, ziemas temperatūrā, bet iztikt var. Pat mati samērā ātri izžūst. Ap astoņiem atnāk istabas biedrs. Apmainamies ar mūsu abu jaka gaļu. Šis rāda jaka gaļas končas un es viņam iedodu vienu kaltētās gaļas gabalu no Taši. Viņš ir nopircis arī divus tib. stila nažus un apskatījies Potalas pili no iekšpuses. Bez tam viņš ir iegādājies arī jaka sviestu un mēģina to pārbaudīt uzlejot karstu ūdeni. Beigu beigās viņš tomēr secina, ka tāds padzēriens ne pēc kā negaršo. Pa TV rāda Džekija Čana jaunības filmu "Plāni ar mazuli".

Pusdesmitos izeju jau tumšajās ielās. Izņemot divas trīs galvenās ielas, pārējās vispār nav apgaismotas. Gaisma nāk tikai no no lākturiem, kas piekārti pie dažām durvīm. Logi ir uz pagalma pusi. Taši kalpotājs un vēl viens viņa draugs mani pie klostera ieejas jau gaida. Taši ar pārējiem jau esot aizbraukuši ieņemt vietas. Ar taksi ātri vien nokļūstam pie kādas daudzstāvu ēkas ar uzrakstu "Mūzikas klubs". Ieejam tādā kā svaigi izdemolētā daudzstāvu mājā, kur nekā nav. Uzbraucam 5. stāvā. Bet skats tas pats: plikas nodrāztas sienas, izdauzīti logi, piegružotas trepes. Cauri skarainam plēvju aizkaram ieejam palielā telpā, kur stāv grillētu uzkodu tirgotājs un pāris citi cilvēki. Tad vēl aiz viena bieza durvju aizkara skatam paveras svinīga banketu stila zāle ar galdiņiem un skaisti dekorētu skatuvi.

Taši un Norbu jau sēž vienā malā pie galdiņa ar neskaitāmām kolas bundžiņām un semočku groziņa. Taši ādas jakā ar un melnās biksēs. Norbu garā mētelī ar lielu platmali galvā. Pēc brītiņa atnāk vēl viens nomaskējies mūks. Viesmīle mums mazās glāzītēs nemitīgi pielej kolu, otru roku pieklājīgi pieturot pie elkoņa. Semočku mizas tiek mestas tāpat uz galda un tas svinīgo gaisotni nemaz netraucē.

Te pēkšņi Norbu atjēdzas, ka viņam vairs nav telefona. Tiek izmeklētas malu malas, iztramdot visus apkārtējos viesus un oficiantus. Bez rezultātiem. Pēc kādas pusstundas pamanām vienu oficianti, kura atbīdījusi divas sofas, uz kurām jau sēž vairāki apmeklētāji, iekāpusi spraugā un kaut ko izvelk no krēslu apakšas. Kas to būtu domājis, viņa patiesi atradusi Norbu mobilo. Šis dabūjis atpakaļ savu mantiņu, priecājas kā mazs bērns (īstenībā šim jau ir ūsas un ap 40 gadi).

Skan tibetiešu dziesmas, uz skatuves sakāpuši apmeklētāji un sāk visi vienā barā dejot tādas kā tautas dejas. Visa zāle ir kustībā. Tad pekšņi atskan bungu rīboņa un uz skatuves izplūst dūmu mākonis. Skatītāji veikli izklīst. No aizkulisēm uz skatuves uzskrien pieci grezni tērpti puiši ar bungām uz muguras. Tiem seko graciozas meitenes sarkanās kleitās garu garām piedurknēm. Pieteicējs skaļā balsī visus apsveic jaunajā gadā. Pēc tam programmā seko vēl daži dziedātāji, kuru dziesmu laikā skatītāji nekautrēdamies nāk uz skatuves un dejo. Vienam dziedātājam (laikam kāda slavenība) apmeklētāji kā dāvanu sakarina ap kaklu duci balto svētības šallīšu.

Skaļās mūzikas fonā Norbu pieliecas pie manis pavisam tuvu un saka: "Nebrauc atpakaļ, paliec dzīvot te Lhasā !" Man aiz melanholijas acīs gandrīz vai asaras saskrien. Kad sākas vispārējā dejošana mēs ar Taši kalpotāju arī uzejam uz skatuves. Dīvaina sajūta, visi dejo vienā aplī, deju soļi ir vienkārši, bet ļoti nepierasti. Paldies dievam, ka vietējie, par spīti faktam, ka es šeit esmu vienīgā ārzemniece, man pievērš samērā maz uzmanības. Visi aizņemti dejās un jautrībā.

Kad atnākam atpakaļ, Taši ir uzlicis Norbu milzīgo platmali un salicis kājas vienu pār otru lepni sēž pie galdiņa. Visi joko un smejas. Taši paņem apskatīties manas lūgšanu krellītes un spēlējoties ar tā, beigās aizmirst man atdot. Es saku, ka mana viesnīca 12-os slēdz vārtus. Paiet krietns laiciņš, līdz viņiem to ieskaidroju. Šādi deju pasākumi mēdzot ieilgt līdz 3-4 naktī. Bet man negribas riskēt un palikt stāvot aiz slēgtām durvīm.

Tā nu Taši noved mani lejā, samaksā par taksi un es piecas minūtes pirms pusnakts esmu atpakaļ. Ķīnietis jau guļ, bet atstājis man durvis vaļā un gaismu degot. Laipni! Šī ir pirmā nakts, kad noguļu gandrīz nepamožoties līdz rītam.

← nākošā diena