← visi datumi
← visi ceļojumi
← uz sākumu
21. februāris, Lhasa
No rīta dodos uz invalīdu skolu, kas (kā vēlāk izrādās) ir vācietes Sabrijas dibinātā neredzīgo bērnu skola. Viņa, starp citu, pati akla būdama agrāk Bonnas universitātē,
tad aizbraukusi uz Tibetu un izgudrojusi tibetiešu alfabētam atbilstošus simbolus neredzīgo rakstā. Tur mani jau gaida Karma Čodena, ar ko aizvakar biju sazvanījusies.
Viņa perfekti runā angliski un uzņem mani ļoti laipni, cienā ar tēju un šokolādes konfektēm. Es saku, ka man arī Vācijā ir viens akls skolnieks, kas mācījies tibetiešu valodu.
Čodena izrāda man visas telpas, meiteņu un zēnu guļamistabas, virtuvi, klases utt. Šiem ir arī speciālas neredzīgo grāmatas ar punktiņiem un pat speciāla rakstāmmašīna
un kompjūters. Lielākā daļa bērnu ir brīvdienās, arī pati Sabrija nav uz vietas. Kad daži bērni tomēr parādās, nofočījos kopā ar viņiem.
Atpakaļ nākot nopērku sviesta gabalu, ko uzziezt bezgaršīgajām loku karašām. Kombinācijā ar kafiju ēdiens ir tīri ciešams. Sēžu saulītē uz viesnīcas terases un baudu
pusdienlaika mieru. Turpat blakus pāris ārzemnieki sit kārtis. Beigu beigās jūtu, ka saulē paliek briesmīgi karsts. Pa šīm divām dienām mana seja jau saulē pavisam
nosārtusi. Nosēžos ēnā, pēc brīža kļūst auksti. Atkal eju saulē... atkal ēnā. Beidzot atrodu kādu vietu, kur ēna mijas ar saules stariem, tur ir puslīdz normāla temperatūra.
Vēl drusku paslinkoju, palasu grāmatu, tad eju uz Ramoči. Tūrisma aģents Lobsangs savā bodītē uz vietas nav, ir tikai viņa meitiņa, kas šo ātri sazvana. Sarunājam satikties
piecos. Zvanu Taši pa mobilo, viņš ir aizbraucis uz Seras klosteri, būšot vakarā.
Aizeju uz attālo grāmatu veikalu, bet tas vēl šodien ciet. Pa ceļam nopērku grauzdētus kastaņus un sauso sieru. Tad atklāju kādu milzīgu tirgus paviljonu ar gaļu un dārzeņiem. Tur ir
arī lielveikals. Sapērkos sausos makaronus. No apm. 20 veidiem tikai viens ir bez gaļas. Pazvanu uz Latviju. Divas minūtes maksā 1 Ls. Tā ir viena no dārgākajām lietām Ķīnā.
Pirms pieciem Lobsangs jau mani gaida . Ejam uz viņa brīvdienu ofisu. Parastais ofiss vēl esot ciet. Uz manas Tibetas caurlaides rakstīts laiks no 15.-22.februārim, tikai 1 nedēļa.
Bet man vajag vismaz 3 nedēļas. Lobsangs, daudz nedomājot, otrā pusē lapai uzraksta savas aģentūras koordinātes un apliecina, ka atļauja derīga tik ilgi, cik ilgi derīga
mana Ķīnas vīza. Bez tam es drīkstot braukt uz tuvīnajiem ciematiem bez papildus atļaujas. Mani gan tas īpaši nepārliecina, bet tā kā viņš uzņemas atblidību, tad vienalga. Ja tā, tad tā.
Beigu beigās nokaulēju atļaujas cenu vēl par 100 juaņiem un samaksāju 800 (80 eiro) sākotnējo 1100 (110 eiro) vietā. Jāpateicas Taši, kas ir arī viņa labs paziņa. Citādi Lobsangs
izrādās ļoti laipns. Pat piedāvā, lai es pie viņa ofisa internetā apskatos savus emailus un apsola nopirkt vilciena biļeti atpakaļbraucienam. Arī brīvdienu ofisā šim nepārtraukti zvana
telefons, darbs pat jaungada svinību laikā.
Atnākusi atpakaļ hotelī, apspriežu ar ķīnieti šīsdienas notikumus. Šis sapircis jaka gaļas konfektes un veselu kaudzi suvenīrus, rīt jau braukšot prom. Visi tempļi tik un tā izskatoties
vienādi un kalnos kāpšanai ir par aukstu. Tad atnes arī man termosā karsto ūdeni, iedod galaiņu no sava jaka sviesta (tas garšo citādāk nekā mans pirktais). Ēdu pussaldo sezama
baltmaizi ar jaka sviestu pie super asās rīsu makaronu zupas. Pa atvērto logu var redzēt Potalas pili, mazo šķērsieliņu dzīvi un kaudzi ar tukšām papes kastēm. Lejā pagalmā sēž
tantiņa un kasē naudu sabiedriskajām tualetēm.
Jūtos ļoti omulīgi šai viesnīciņā. Pa balkoniņu trepītēm var kāpelēt lejā un augšā, ir ūdens telpā vienmēr ir silts un karsts ūdens, pieņemamajā telpā var zvanīt pa vietējo telefonu
un pa uzkost jaungada cepumus.
← nākošā diena